Šo karu mēdz dēvēt un raksturot kā totālu – pirmo reizi iesaistījās tik daudz valstu, katastrofisks bija tā nodarītais posts un upuru skaits. Boja gāja pa 60 miljoni cilvēku, turklāt puse bija civiliedzīvotāji. Pirmoreiz karš tik smagi skara civiliedzīvotājus.

Iepriekšējā karā dominēja aizsardzības līdzekļi. Karadarbības risinājās galvenokārt ierakumos, un lielākā daļa bija karavīri. Šoreiz tanki, aviācija un artilērija jauda karadarbību darīja manevrējamu un dinamisku. Abas puses pakļāva apdzīvotas vietas neiedomājami barbariskai un intensīvai apšaudei. Turklāt hitlerieši okupētajās teritorijās nežēlīgi iznicināja iedzīvotājus, kas piederēja pie ‘’nepilnvērtīgām rasēm’’, un savus ideoloģiskos pretiniekus. Tas izraisīja vietējo iedzīvotāju pretestību, kas savukārt noveda pie asiņainas izrēķināšanās.

Kara gaitā ieroču iznīcinošā jauda aizvien pieauga; kara nogalē parādījās raķetes un kodolieroči. Paša kara beigās, 1945, gada 6. un 9. augustā, amerikāņi pakļāva atomuzliesmojumam Japānas pilsētas Hirosimu un Nagasaki. Uzlidojuma izraisītais posts izrādījās šausmīgs.

Kodolkara draudu izraisītās bailes iespaidoja notikumu attīstību XX gs. otrajā pusē.

1941. gadā jūnijā Vācija uzbruka PSRS, un jau pirmajās dienās sākas represijas no hitleriešu puses pret Latvijas iedzīvotājiem. Tika nodibināts koncentrācijas nometnes Salaspilī, Mežaparkā, Strazdumuižā, Saldus. Represijas bija pret tiem, kuri negribēja sadarboties pret okupācijas spēkiem, gan pret tiem, kuri sadarbojas ar padomju varu. Ļoti nežēlīgas izrēķināšanās notika ar ebrejiem, kuru nosauca par Holokostu. Savu atbrīvošanu sagaidīja tikai ap 1000 latviešu ebreju. Vācijas okupācijas gados Latvijas teritorijā bija nogalināti ap 70 tūkst. Cilvēku un 50 tūkst. Bija ieslodzīti koncentrācijas nometnēs.

Kad vācu karaspēks ienāca Rīgā, brīvprātīgi tās armijas rindās iesaistījās latviešu tautas pārstāvji. Tie gribēja darboties pret ‘’boļševikiem’’. Viņi cerēja, ka 100 tūkst. armija pēc kara spēs kļūt par Latvijas armijas pamatu pēc valsts atjaunošanas. Taču tas nebija iespējams, kad karš bija beidzies.(6) Latviešu Waffen SS leģioni, kuri tika nodibināti pēc A. Hitlera pavēles, kara laikā izdarīja ļoti daudz kara noziegumu pret cilvēci, kuri ir nosodāmi no daudzu valstu pusēm. Mūsdienās, Latvija ir vienīga valsts, kur bijušo leģionāru maršs un Hitlera svastikas nēsāšana ir atļauta. Par šādu tautas attieksmi pret ļaunumu no normālās morāles aspekta, ko tā sastrādāja pret citu kaimiņtautu rakstīja F. Nīče: ’’…Daudz, kas vienai tautai bija labs, citai tautai bija zākāšana un kauns – tā es atradu. Daudz, ko šeit esmu atradis, sauca par ļaunumu, bet tur apbalvoja ar goda mantiju. Nekad viens kaimiņš nesaprata otru: vienmēr brīnījās viņa dvēsele par viņa neprātu un viņa ļaunumam… ‘’. Tā arī sanāk, ja uzsvērt attiecības starp mūsdienu Latviju un Krievijas Federāciju.

Tapāt, kā bija nodibināts Vācijas karaspēka leģions, tā tika nodibināts Sarkanas armijas latviešu strēlnieku divīzijas.

Gan Vācijas, gan Padomju okupācija izrādījās nežēlīgas, un latviešu tautai nācās pārdzīvot tiešam moka pilnus kara gadus. Pēc Otrā Pasaules kara latviešu tauta piedzīvoja demoralizāciju pēc visa notikuša kara laikā. Represijas un šausmas, kuru cilvēki piedzīvoja abu režīmu rezultātā, sekmēja tautas nestabilitātes izjūtu apziņā un topošu paaudžu psihes zemapziņā; karš atstāja nenoslaucamo traipu, kā var rīkoties cilvēks lai izdzīvotu – labi tas ir, vai slikti, jau ir pavisam cits morāles jautājums pašām topošam paaudzēm. Tikumu un rīcību vērtēšana ir personīgā lieta, īpaši, ja tas skar vēsturi.