Manas pārdomas par filmu “Raganas laiks” (3. daļa)

burvestību grāmata

Vizuāli apskatot visu filmā attēloto bruņinieku kopumā, tā izskats ir diezgan atbilstošs tā laika bruņiniekam, tikai ar diezgan nelielām izmaiņām.

Tā kā bruņinieku tērps ir diezgan smags, tas padara bruņinieku neīpaši veiklu un cīņas ilgums nevarētu būt ilgāks par dažām minūtēm, jo ārā ir karsts, bruņas ir smagas, tas viss ļoti ātri nogurdina bruņinieku. Taču filmā tas nav ievērots. Bruņinieki tur cīnās aktīvi, nenogurst. Viena no ainām man lika aizdomāties. Karadarbība vienmēr notika vasarā, taču viena no filmā attēlotajām cīņām notika ziemā, apkārt spēcīgi sniga un viss bija klāts ar sniegu.

Mēra epidēmija tika attēlota tāda, kāda tā patiešām bija. Veselas teritorijas, pilsētas bija kā iznīcinātas. Protams, kā jau filmā, neviens no galvenajiem varoņiem ar mēri nesaslima, kaut gan bieži atradās tuvumā ar mēri sirgstošiem cilvēkiem, un ir zināms, ka mēris bija ļoti lipīga slimība.
Filmā bija daudz fantastikas, kas sākumā bija mēreni daudz, taču beigās, manuprāt, bija par daudz. Par daudz kļuva brīdī, kad parādījās dēmoni, iemiesojās mirušajos mūkos. Izmantojot eksorcismu, viņi iznīcināja dēmonus un izglāba šo sievieti, kas patiesībā nebija ragana. Eksorcismam daudz kur pasaulē joprojām tic un ir daudz piekritēju. Iznīcinot šos dēmonus, pazuda arī mēra epidēmija. Realitātē mēris, kā liels epidēmijas vilnis, negaidīti atnāca un vienā brīdī atkal pilnīgi pazuda, iznīcinot milzīgu cilvēku skaitu. Pēc manām domām, filma nav veidota, lai parādītu kādus tiešus vēsturiskus faktus vai notikumus. Tā drīzāk ir fantastikas filma.

Filmas beigas ir traģiskas. Abi krustneši mirst, turklāt abus nogalina dēmons. Felsonu tas sadedzina, bet Bēnemu sadur vairākas reizes līdz nāvei, kamēr Kajs (vēlējās kļūt par bruņinieku kā viņa tēvs) lasīja ‘’Solomona atslēgu’’ – senu grāmatu ar rituāliem, lai atbrīvotos no dēmoniem. Pabeidzot rituālu, dēmoni tika iznīcināti, un mēris beidzās.

Filma parāda, cik cietsirdīgi tika izplatīta kristietība. Mira tūkstošiem nevainīgu cilvēku, tai skaitā sievietes un bērni. Dažus tas lika aizdomāties, vai dievs būtu tā vēlējies, tādēļ viņi to pārtrauca. Filma arī parāda mēra postījumus un sekas. Tā liek pārdomāt, cik patiesībā vēl neattīstīta bija cilvēce viduslaikos. Manuprāt, filma patiktu gan vēstures cienītājiem, gan asa sižeta un fantastikas cienītājiem.

Continue Reading

Manas pārdomas par filmu “Raganas laiks” (2. daļa)

sieviete iejutusies raganas tēlā

Uz abu dezertēto krustnešu bruņinieku zobenu rokturiem bija attēlots ērglis. Salīdzinot ar pieejamajiem materiāliem par krusta kariem, tieši šādu zobenu neatradu, pārsvarā uz visiem zobeniem ir krusta karu simbols – krusts. Taču divgalvains ērglis nāk no Centrālāzijas tjurku tautu simbolikas, un Eiropā parādās krusta karu laikā. Ērglis ir varas, spēka, drosmes un nemirstības simbols. Tas tiek arī uzskatīts par debesu ķēniņu un augstāko dievu vēstnesi.

Krustnešu apmetņi un virstērps bija balts ar sarkanu vai melnu krusta karu krustu (simbolu), kas arī atbilst patiesajiem tā laika tērpiem. Krustnešiem bija dažāda veida bruņucepures, kuras daļēji atbilst tā laika bruņucepurēm. Daļai no tām nebija aizsegta sejas daļa – zods, mute, deguns un acis, kas neatbilst patiesībai. Šādi šos bruņiniekus būtu viegli nogalināt tikai ar vienu zobena sitienu sejā. Taču daļai bruņinieku šīs bruņucepures nosedza arī seju. Tām bija kustināma priekšējā daļa, to varēja uzbīdīt virs galvas. Lielākajai daļai krustnešu bruņucepures bija ar noapaļotu augšējo daļu. Līdzīgas tās bija arī realitātē. Daļai bruņucepures bija ar nosegtu degunu un tādu, kā nošķeltu augšējo daļu. Kopumā filmā tika attēlotas visdažādāko veidu bruņucepures, kas tā, manuprāt, realitātē nevarēja būt. Tās varēja būt nedaudz atšķirīgas, jo krustneši nāca no dažādām Eiropas teritorijām. Zem bruņucepures tiem bija kakla aizsargs, kas visapkārt apņēma kaklu, lai nevarētu ar zobenu tur iedurt, citādi tā ir droša nāve. Šis elements atbilst īstajam bruņinieku tērpam. Taču vairākās filmas ainās tas rādīja iespaidu, kā vienkāršs dekoratīvs elements, kas pat īsti nenosedz kaklu, bet tas tā nebija pilnīgi visiem bruņiniekiem, tikai daļai. Redzams, ka šo bruņinieku tērpā ir izmantots bruņu galvenais elements – polsterējums. Bruņas viņus padara vizuāli masīvākus. Visiem rokas sedza cimdi, kas atbilst patiesībai, citādi kaujas pirmajās minūtēs visi viņu pirksti tiktu salauzti. Nereti arī cimdos tiek lauzti pirksti. Manuprāt, nepareizi tika attēlotas roku bruņas, jo tām nebija aizsargu apļi vai jebkādas citas formas aizsargi pie elkoņiem, kas varētu tos pasargāt no triecieniem. Tātad viņu elkoņi bija diezgan nepasargāti no lūzumiem. Kāju bruņas filmā īsti nevar saskatīt, jo tās ir aizsegtas ar apmetni un tām virsū ir bikses. Pašas bruņas nemaz nevar redzēt. Tās rada iespaidu, it kā kāju bruņu nemaz nebūtu.

Krustnešu vairogi bija salīdzinoši lieli, tos varētu pielīdzināt trīsstūrveida formai. Uz vairoga tika attēlots krusts. Salīdzinot ar pieejamajiem materiāliem, šie vairogi izskatās tāpat kā tie tika attēloti filmā. Taču dīvaini un nepareizi šķita tas, ka daļai krustnešu vairoga nemaz nebija, realitātē tā tas noteikti nebija. Zobeni atradās piestiprināti kreisajā pusē tāpēc, ka tie bija gari, tādā veidā tos ir viegli izvilkt ar labo roku. Parasti zobens tika turēts labajā rokā, reizēm ar abām rokām. Ja zobens tiktu piestiprināts labajā pusē, tad to būtu iespējams izvilkt tikai ar kreiso roku, tātad zobens vēl būtu jāpārliek labajā rokā, taču tas būtu grūti izdarāms, jo labajā rokā atrastos vairogs. Var secināt, ka filmā tas ir attēlots patiesi.

Continue Reading

Manas pārdomas par filmu “Raganas laiks” (1. daļa)

sieviete pārģērbusies par raganu

Filmas ‘’Raganas laiks’’ (2011) režisori ir Dominic Sena un Peter Goddard. Šīs filmas žanri ir asa sižeta un fantāzija. Darbība notiek 14. gadsimtā, krusta karu laikā, Eiropā – Austrijā, Ungārijā un Horvātijā. Šajā laikā ir milzīga mēra epidēmija, kas atņem dzīvības tūkstošiem cilvēku. Cilvēki uzskata, ka šo sērgu ir uzsūtījusi ragana un tas, iespējams, ir dieva sods.

Galvenie varoņi ir divi krustneši Bēnems no Blaibrukas un Felsons. Viņi vairs nevēlas kalpot baznīcai, jo uzskata, ka dievs nav vēlējies šādu kristietības izplatīšanu – nogalinot nevainīgas sievietes un bērnus. Viņi atgriežas Austrijā. Ceļojot cauri Štīrijai, viņi ierauga tūkstošiem no mēra mirstošus cilvēkus. Šī sērga ir skārusi ļoti daudzus Eiropas apgabalus un nav ārstējama. Cilvēki uzskata, ka šo slimību ir atnesusi ragana – Anna no Marburgas (Vācijā). Visur, kur viņa ir bijusi, ir sācies mēris. Kardināls arestē abus dezertierus, vēlāk lūdz viņus šo raganu aizvest uz klosteri, kur mūki veiks nāvessoda rituālu, atbrīvojot zemi no mēra lāsta.

Filma nav reāli vēsturiska, tajā ir daudz fantastikas – raganas, dēmoni, eksorcisms un pārdabiskas spējas. Šeit vēsture ir vairāk kā fons. Taču ir iekļautas reālas krusta karu cīņas – pie Edremitas līča (1332), Tripoles aplenkums (1334), Imbrosa (1337) un Arta (1339), Smurnīcijas krusta kari. Šie visi ir reāli notikumi. Reālus vēsturiskus personāžus es neatpazinu.

Cilvēki, kā jau viduslaikos, visu nelaimju cēloņus un izskaidrojumus meklēja reliģijā, ticībā, protams, arī laimes un veiksmes cēloņus. Viņi uzskatīja, ka dievs viņus par kaut ko ir sodījis, uzsūtījis raganu, kas daudzās vietās, pilsētās ir atnesusi neārstējamu slimību – mēri. Cilvēkiem nevajadzēja daudz pierādījumu, lai šo sievieti varētu uzskatīt raganu. Pirmkārt, pietika ar to, ka pilsētās, kurās viņa ir ienākusi, neilgi pēc tam sākās mēris. Tikpat labi tā varēja būt sakritība, bet cilvēki par to pat nedomāja, viņi bija pārliecināti, ka tas ir noticis šīs sievietes dēļ. Otrkārt, viņa bija agresīva un uzbruka, kad vien tas bija iespējams, ar lielu spēku, taču ar tam varēja atrast citu izskaidrojumu. Viņa ilgstoši tika turēta ieslodzījumā, saslēgta, šādi cilvēks var arī sajukt prātā un darīt visneiedomājamākās lietas, lai tikai izglābtu sevi, kas ir cilvēka instinkts.

Continue Reading

Galvenie varoņi no “Mirdzums”

mirdzoša spūldze

Džeks Toranss – viesnīcas uzraugs, bijušais skolotājs un alkoholiķis, rakstnieks. Kādreiz Džeks (kad vēl ļoti daudz dzēra) bija egoistisks. To pierāda citāts: «Viņa [Vendija] bija gaidījusi, muļķīgi cerot uz brīnumu, ka Džeks sapratīs, kas notiek ne tikai ar viņu pašu, bet arī ar Vendiju, tomēr vīram ne prātā nenāca piebremzēt». Bet pēc tam viņš mainījās – viņš atmeta dzeršanu, kļuva daudz mierīgāks: «Kaut kas Džeku bija izmainījis». Taču Džeks viesnīcā pamazām sāka saprast, ka «viņš joprojām ir alkoholiķis un vienmēr tāds būs… Kaut kur viņā atrodas slēdze, kura vienkārši vienā brīdī iedarbinājās». Toranss bija ļoti apņēmīgs – tāda rakstura iezīme izpaudās situācijā, kad Džeks gribēja rakstīt grāmatu par viesnīcu: «Ja Džeks Toranss ir iedomājis kaut ko izdarīt, varat būt droši, ka viņš to izdarīs». Džekam arī nepatika, ka cilvēki «neizrāda cieņu pret viņu» – piemēram, Als Šoklijs (Džeka draugs, kuram ir nedaudz prestižāks amats) bieži vien uzrunāja Toransu kā «Džekij, puisīt!».

Vendija Toransa – Džeka Toransa sieva. No paša sākuma uzskatīja, ka «šķiršanās [ar Džeku] bija nepieciešama Denija un viņas pašas dēļ, ja viņa gatavojās kaut ko glābt savos agrīnajos pieauguša cilvēka dzīves gados». Kaut arī Vendija ļoti mīlēja savu ģimeni, tomēr apzinājās, ka viņai ne īpaši patīk, ka Denijs gandrīz visu savu laiku pavada ar tēvu: «Vendija pēkšņi atskārta, ka ir greizsirdīga uz šo ciešo saskaņu starp vīru un dēlu…». Toransa sieva darīja steidzīgus secinājumus (kad domāja, ka zulimus uz Denija kakla atstāja Džeks, un aizskrēja kopā ar pusi no vīra): «Ja informācija būtu nodota pilnā apjomā, Vendija, iespējams, būtu atcerējusies…taču Vendijas prāts joprojām bija aizņemts ar citām lietām».

Denijs Toranss – Džeka un Vendija dēls ar «mirdzuma» spējam. Denijs bija ļoti gudrs un apzinīgs zēns, viņš negribēja nekādā veidā apgrūtināt dzīvi saviem vecākiem. Piemēram, viņš zināja, ka viesnīcā notiks kaut kas slikts, taču ne vārda nepateica vecākiem, jo tā bija vienīgā iespēja Džekam nopelnīt naudu. Ja Denijs gribēja kaut ko pajautāt par kaut ko, ko viņš pats nevarēja saprast, viņš to nedarīja. «Dažreiz jautājumi varēja atnest tikai veselu kaudzi nepatikšanu» – tā sprieda piecgadīgais zēns. Denijs apzinājās, ka viesnīcas garam ir vienalga, ka viņs ir vēl tikai bērns: «Izskatās, fakts, ka man ir tikai pieci gadi patiešām nespēlē nekādu lomu». Toranss juniors bija ļoti drosmīgs cilvēks, jo spēja stāties pretī sajukušam prātā cilvēkam ar āmuru, kas ir trīs reizēs lielāks nekā viņš; Denijs viņam teica: «Tu esi maska. Tikai maska. [Drīz] tu vairs nebūsi vispār nekas. Es nebaidos no tevis».

Continue Reading

Krūšu palielināšanas plusi un mīnusi

sieviete ar skaistām krūtīm

Mūsdienās plastiskā ķirurģija kļūst aizvien populārāka un populārāka. Diezgan daudzas sievietes skaistuma dēļ izvēlas vērsties pie plastiskā ķirurga. Spriežot pēc datiem, krūšu palielināšana šobrīd ir visvairāk pasaulē veiktā kosmētiskā manipulācija. Daudzas sievietes vismaz reizi dzīves laikā ir aizdomājušās par krūšu operācijas veikšanu. Taču kā saprast, vai tāda tiešām ir nepieciešama? Vai operācijai ir kādas sekas? Vai krūšu palielināšanas mīnusu ir tikpat daudz, cik plusu? Atbildes meklē šajā rakstā!

Krūšu palielināšanas operācijas galvenie plusi

  • Skaists rezultāts. Krūšu palielināšana ir ļoti efektīva. Tās rezultāts uzreiz ir pamanāms un ilgst visa mūža garumā.
  • Var izvēlēties jebkuru formu un izmēru. Sieviete var izvēlēties, kādas krūtis viņa grib – nedaudz lielākas vai ievērojami lielākas. Ir iespējams izvēlēties vajadzīgo izmēru un pat formu. Ar formas palīdzību var panākt vēlamu efektu, padarīt krūtis dabiskākas vai izteiksmīgākas.
  • Var vilkt kleitas ar lielu dekoltē. Apģērba izvēlē vairs nav ierobežojumu! Jaunās krūtis parasti izskatās tik satriecoši, ka kleitas ar visu veidu izgriezumiem krūšu daļā izskatās lieliski.
  • Visi krūšturi izskatās labi. Pēc krūšu palielināšanas jūs esat neierobežota ne tikai kleitu, bet arī krūšturu izvēlē. Vairs nav obligāti jāmeklē tikai push-up krūšturi, jo apakšveļa bez pacelšanas efekta arī izskatīsies lieliski!
  • Uzlabojas forma pēc bērna barošanas. Daudzām sievietēm pēc grūtniecības un bērns zīdīšanas ar krūti, ļoti izmainās krūšu forma. Tās vairs nav tvirtas un nokarājas. Šo problēmu ir viegli risināt ar operācijas palīdzību.
  • Palīdz justies pašpārliecinātai. Liela daļa sieviešu mazo krūšu dēļ nejūtas pašpārliecinātas un skastas. Operācija bieži vien ir labs veids, kā likt sievietei justies pārliecinātai par sevi.

Krūšu palielināšanas mīnusi

  • Pēcoperācijas periods. Pēc operācijas ir nepieciešams mierīgāks režīms. Nedrīkst augsti celt rokas, kādu laiku jāatturās no fizikas slodzes, un nedēļu pēc operācijas ieteicams gultas režīms.
  • Retas blakusparādības. Operācija ir ķirurģiska iejaukšanās, uz kuru kāres organisms reaģē savādāk. Ļoti retos gadījumos ir iespējamas blakusparādības, kuras dažreiz ir grūti novērst.
  • Cena. Krūšu palielināšana ir operācija, kuru būtu jāveic tikai pie sertificēta ķirurga ar labām atsauksmēm. Un tam ir noteikta cena. Lai rezultāts būtu drošs, jums jārēķinās, ka labā klīnikā operācijas cena būs vairāki tūkstoši eiro. Taču tikai laba klīnika ir garantija, ka operācija noritēs veiksmīgi.

Ceram, ka šis raksts palīdzēja jums saprast, vai krūšu palielināšana ir operācija, kas jums ir vajadzīga. Atceries, ka operācija ir atbildīgs lēmums un pirms to veikt, noteikti konsultējies ar kādu labu plastisko ķirurgu!

Continue Reading

Konfūcija ceļojumi pa Ķīnu

Lai gan aptuveni 30 gadu vecumā Konfūcijs sācis pulcināt ap sevi cilvēkus, kuriem bija interese par senās literatūras pētniecību, par pirmajiem Konfūcija skolēniem uzskata Lu valsts aristokrāta Ming Xizi divus dēlus. Aristokrāts tieši pirms nāves 518.gadā p.m.ē. slavēja Konfūciju kā gudro un sniedza norādījumus saviem virsniekiem, ka pēc viņa nāves jāuztic dēlu skološana Konfūcijam. Šīs ir labs piemērs, ka jau 33 gadu vecumā Konfūcijs bija nozīmīga persona Lu. 512.gadā Konfūcijs bija tiesnesis, vēlāk arī tieslietu ministrs, iespējams, arī valsts īpašuma un celtniecības ministra palīgs. Politiskā situācija Lu valstī bija nestabila, jo nevis Lu valdnieka, bet gan trīs Heng ģimeņu – Jingunshi, Shusunshi un Mengsunshi- rokās bija militārā, finansiālā un politiskā kontrole. Tādēļ 517.gadā p.m.ē. Konfūcijs pameta Lu, lai citur meklētu iespējas, kā izplatīt savas idejas un domas, ieinteresējot citu Senās Ķīnas feodālo valstu valdniekus.

Qi viņš pirmo reizi dzirdēja sakrālo Šao mūzikas izpildījumu. Viņš novēroja sabiedrību un veica secinājumus, ka tas ,kas vajadzīgs Qi ir , lai valdnieks būtu valdnieks, tēvs būtu tēvs un dēls būtu dēls. Viņš arī komentēja Qi politiku, saskatot līdzību ar Lu valsts trūkumiem. Vara atradās nevis valdnieka, bet gan spēcīgu ministru ģimeņu rokās, kurām viņam nācās kalpot. Konfūcijs vēlāk atgriezās Lu. Lai gan pastāv dažādi uzskati, vai viņš ir ieņēmis kādu svarīgu amatu, Mengzi ir teikts, ka Konfūcijs esot bijis noziegumu ministrs “Si kou” un Zuozhuan apstiprina, ka viņš šajā amatā ir bijis aptuveni sākot no 509.gada p.m.ē. 500.gadā p.m.ē. Konfūcijs satikās ar Jiagu Qi štatā, kad viņu aicināja aizsargāt hercoga Duke Ding dzīvību. Šīs tiek uzskatīts par vissvarīgāko viņa oficiālās zināmās karjeras notikumiem.

Continue Reading

Menedžments nākotnē

Cilvēka prātu jau izsenis nodarbināja jautājums: “Kā piepildīt savas neierobežotās vēlmes ar sev pieejamiem ierobežotajiem resursiem?” Gāja laiks un barteru nomainīja nauda. Cilvēks saprata: jo vairāk naudas viņam būs, jo vairāk vēlmju viņš spēs apmierināt. Bet kā tikt pie “lielās naudas”? Vajadzēja kaut ko pārdot vai izdarīt kādu pakalpojumu, tāpēc radās māksla pārdot(-ies), ko mēdz dēvēt par menedžmentu.

Senie grieķi bija pamanījuši, ka pārdot iespējams gandrīz visu, bet kāpēc jātērē spēki strādājot un kaut ko radot, ja pārdot var arī tādas lietas, kā, piem., gaiss. Protams, neviens saprātīgs cilvēks nevēlējās maksāt par to, kas viņam jau ir neatkarīgi no kāda cita, taču varasvīri bija paredzējuši arī šādu iespēju. Ja likums noteica, ka par gaisu jāmaksā nodoklis, tad parastam iedzīvotājam neatlika nekas cits kā vienīgi maksāt ragā. Par laimi līdz mūsdienām ir nonācis tikai to laiku teiciens “par zilu gaisu” un rūgtā pieredze. Taču raugoties no otras puses, maksādams par gaisu, cilvēks ieguva to, ko gribēja – neviens viņu vairs netraucēja par nodokļu nemaksāšanu un viņš varēja justies drošs un brīvs (līdz nākošai reizei).

Laiki mainījušies un tirgotājiem nākas daudz pūlēties, lai mūsdienu racionālajā pasaulē izdomātu, ko varētu pārdot, bet kas pašam nebūtu jāizgatavo. Taču dažreiz notiek arī tā: vajag tikai gribēt un viss izdodas. Tā piem., Dennis M. Hops izdomāja, ka sāks tirgot zemi uz Mēness un Saules sistēmas planētām. Viņš nokārtoja visas formalitātes un uzsāka biznesu (droši vien Saules sistēmai ir robeža tikai tāpēc, lai kādreiz nenonāktu konfliktā ar citplanētiešiem). Veiklais zēns (Dennis M. Hops) bija pamanījis kļūdu populārajā metodē “atrasts nav zagts, kabatā bāžams”. Zeme uz Mēness pagaidām mums var piederēt tikai formāli, taču arī es saprotu, ka katrā no mums mīt bērns, kam bērnībā, iespējams, nepietika vietas smilšu kastē un nācās spēlēties citur. Žēl, bet tikai dažiem cilvēkiem izdodas piepildīt savas bērnības ilgas.

Continue Reading

Feniķiešu alfabēts

putni lidojumā

Ēģiptiešu hieroglifu un šumeru ķīļraksta ietekmē feniķieši izveidoja senfeniķiešu lineāro alfabētu – fonogrāfisko konsonantisko rakstu no 22 burtu zīmēm tikai līdzskaņu apzīmēšanai. No tā ir attīstījušies visi lielākie alfabēti. Kā lielāko daļu visu izgudrojumu pasaulē, arī alfabētu izgudrot piespieda prakse, dzīves nepieciešamība. Par nozīmīgāko faktoru alfabēta izgudrošanā uzskatāma tirdzniecības attīstība Vidusjūrā. Par to liecina vieta, kur atrasti pirmie rakstītu tekstu piemēri un to saturs.

Viena no nozīmīgākajām Vidusjūras austrumu piekrastes ostām bija Ugarita (Ras Shamra) – mūsdienu Sīrijas teritorijā. Tās tirdzniecības apgrozījums (osta specializējās ieroču un dažādu metāla izstrādājumu ražošanā un tirdzniecībā) strauji auga un pārvaldīt tirdzniecības operācijas kļuva arvien grūtāk. Tādēļ tirdzniecības starpnieki ap 1700.-1500.g. pr.Kr. izgudroja zīmju sistēmu, ar kuras palīdzību veikt pierakstus par tirdzniecības darījumiem.

Tiesa, rakstītu tekstu piemēri bija zināmi arī pirms Ugaritas izgudrojuma. Ugaritas zīmju nozīme bija tā, ka pirmo reizi tika izstrādāta unificēta zīmju sistēma, ar kuras palīdzību varēja tikt sagatavoti teksti ar dažādu saturu. Neatkarīgi no teksta satura, zīmju sistēma, ar kuras palīdzību teksts ticis sagatavots, vienmēr bija viena un tā pati. Ugaritas teksti, kas tika pierakstīti ar pašu izgudroto sistēmu, bija vietējā semītu valodā, tādēļ to nereti dēvē par ziemeļsemītu sistēmu.

Alfabēta izgudrošana bija milzīgs solis uz priekšu, salīdzinājumā ar pastāvošajām runas tekstu pierakstīšanas sistēmām, piemēram, Ēģiptes hieroglifiem. Ugaritas sistēma ļāva ievērojami samazināt runas pierakstīšanai nepieciešamo daudzumu – mazāk par 30 zīmēm.

Savukārt, tālāk uz dienvidiem – Feniķijā un Palestīnā – ziemeļsemītu alfabēts tika pilnveidots, sākot to pierakstīt lineārā sistēmā, citiem vārdiem, pa rindiņām. Tas ļāva atteikties no agrāk pielietojamiem hieroglifiem un ķīļu zīmēm (kuneformām), ko bija izgudrojuši, kā uzskata vairums pētnieku, vēl šumeri pirms kādiem 5000 gadu. Neskatoties uz savu dramatisko likteni, feniķieši atstājuši ievērojamu artavu inovāciju Eiropas civilizācijas attīstībā. Viens no galvenajiem viņu (arī viņu radinieku – kanaāniešu) ieguldījumiem pasaules civilizācijas attīstībā ir alfabēts. Virkne speciālistu uzskata, ka Feniķijā un Palestīnā alfabēts attīstījās neatkarīgi no ziemeļsemītu alfabēta.

Continue Reading