Menedžments nākotnē

Cilvēka prātu jau izsenis nodarbināja jautājums: “Kā piepildīt savas neierobežotās vēlmes ar sev pieejamiem ierobežotajiem resursiem?” Gāja laiks un barteru nomainīja nauda. Cilvēks saprata: jo vairāk naudas viņam būs, jo vairāk vēlmju viņš spēs apmierināt. Bet kā tikt pie “lielās naudas”? Vajadzēja kaut ko pārdot vai izdarīt kādu pakalpojumu, tāpēc radās māksla pārdot(-ies), ko mēdz dēvēt par menedžmentu.

Senie grieķi bija pamanījuši, ka pārdot iespējams gandrīz visu, bet kāpēc jātērē spēki strādājot un kaut ko radot, ja pārdot var arī tādas lietas, kā, piem., gaiss. Protams, neviens saprātīgs cilvēks nevēlējās maksāt par to, kas viņam jau ir neatkarīgi no kāda cita, taču varasvīri bija paredzējuši arī šādu iespēju. Ja likums noteica, ka par gaisu jāmaksā nodoklis, tad parastam iedzīvotājam neatlika nekas cits kā vienīgi maksāt ragā. Par laimi līdz mūsdienām ir nonācis tikai to laiku teiciens “par zilu gaisu” un rūgtā pieredze. Taču raugoties no otras puses, maksādams par gaisu, cilvēks ieguva to, ko gribēja – neviens viņu vairs netraucēja par nodokļu nemaksāšanu un viņš varēja justies drošs un brīvs (līdz nākošai reizei).

Laiki mainījušies un tirgotājiem nākas daudz pūlēties, lai mūsdienu racionālajā pasaulē izdomātu, ko varētu pārdot, bet kas pašam nebūtu jāizgatavo. Taču dažreiz notiek arī tā: vajag tikai gribēt un viss izdodas. Tā piem., Dennis M. Hops izdomāja, ka sāks tirgot zemi uz Mēness un Saules sistēmas planētām. Viņš nokārtoja visas formalitātes un uzsāka biznesu (droši vien Saules sistēmai ir robeža tikai tāpēc, lai kādreiz nenonāktu konfliktā ar citplanētiešiem). Veiklais zēns (Dennis M. Hops) bija pamanījis kļūdu populārajā metodē “atrasts nav zagts, kabatā bāžams”. Zeme uz Mēness pagaidām mums var piederēt tikai formāli, taču arī es saprotu, ka katrā no mums mīt bērns, kam bērnībā, iespējams, nepietika vietas smilšu kastē un nācās spēlēties citur. Žēl, bet tikai dažiem cilvēkiem izdodas piepildīt savas bērnības ilgas.

Continue Reading