Saderināšanās ir nopietns solis, kuru kādā dzīves mirklī grib spert teju katrs cilvēks. Lai arī katru dienu bildinājumus izsaka tūkstošiem cilvēku, katram šis process vienalga ir satraucošs un jautājumu pilns. Kādu gredzenu izvēlēties, kādam izmēram ir jābūt? Šie un kaudze citu jautājumu ir galvā cilvēkiem, kas ir izlēmuši spert šo skaisto un nozīmīgo soli. Šajā rakstā Juvelierizstrādājumu interneta veikals “Gredzentins” (https://gredzentins.lv/lv/) atbildēsim uz dažiem no populārākajiem jautājumiem par saderināšanās gredzeniem.

Kā zināt īsto gredzena izmēru?

Nereti gadās situācijas, kad vīrietis atnāk uz juvelierizstrādājumu veikalu ar mērķi nopirkt saderināšanās gredzenu, taču uz jautājumu par topošās līgavas pirksta izmēru viņam nav atbildes. Lai tāda situācija nerastos, savlaicīgi vajag uzzināt gredzena izmēru. Lai to izdarītu, jūs varat pajautāt padomu kādai līgavas draudzenei vai mātei. Kāda no viņām noteikti zinās atbildi. Ja šāds variants nepastāv, tad jūs “pa kluso” līdzi uz veikalu varat paņemt kādu no jūsu otrās pusītes jau esošā gredzena. Tikai ņemiet vērā, ka katram pirkstam ir atšķirīgs izmērs. Arī tas nesniegs 100% garantiju, ka gredzena izmērs būs īstais. Taču arī tādās situācijās ir risinājums. Parasti gredzena izmēru pēc nopirkšanas var arī mainīt – padarīt lielāku vai mazāku. Tāpēc, ja pēc jāvārda teikšanas izrādās, ka gredzens tomēr neder, situācija ir viegli labojama!

Kādu gredzenu izvēlēties?

Šeit ir jāņem vērā dažādi faktori. No sākuma ir jāizvēlas materiāls. Parasti ir pieņemts, ka saderināšanas gredzeni ir no zelta. Taču ir arī cilvēki, kuriem labāk patīk sudrabs.

Jums būtu jāņem vērā tas, kādas rotas ikdienā izvēlās jūsu partneris. Paskatieties, vai topošai līgavai rotu kastē jau ir kādi gredzeni, un veikalā piemeklējiet gredzenu atbilstoša stila. Juvelierveikalos parasti strādā pieredzējuši speciālisti, kas ikdienā nodarbojas ar gredzenu piemeklēšanu. Noteikti nekautrējaties pajautāt padomu pārdevējam – konsultantam!

Vizuāli apskatot visu filmā attēloto bruņinieku kopumā, tā izskats ir diezgan atbilstošs tā laika bruņiniekam, tikai ar diezgan nelielām izmaiņām.

Tā kā bruņinieku tērps ir diezgan smags, tas padara bruņinieku neīpaši veiklu un cīņas ilgums nevarētu būt ilgāks par dažām minūtēm, jo ārā ir karsts, bruņas ir smagas, tas viss ļoti ātri nogurdina bruņinieku. Taču filmā tas nav ievērots. Bruņinieki tur cīnās aktīvi, nenogurst. Viena no ainām man lika aizdomāties. Karadarbība vienmēr notika vasarā, taču viena no filmā attēlotajām cīņām notika ziemā, apkārt spēcīgi sniga un viss bija klāts ar sniegu.

Mēra epidēmija tika attēlota tāda, kāda tā patiešām bija. Veselas teritorijas, pilsētas bija kā iznīcinātas. Protams, kā jau filmā, neviens no galvenajiem varoņiem ar mēri nesaslima, kaut gan bieži atradās tuvumā ar mēri sirgstošiem cilvēkiem, un ir zināms, ka mēris bija ļoti lipīga slimība.
Filmā bija daudz fantastikas, kas sākumā bija mēreni daudz, taču beigās, manuprāt, bija par daudz. Par daudz kļuva brīdī, kad parādījās dēmoni, iemiesojās mirušajos mūkos. Izmantojot eksorcismu, viņi iznīcināja dēmonus un izglāba šo sievieti, kas patiesībā nebija ragana. Eksorcismam daudz kur pasaulē joprojām tic un ir daudz piekritēju. Iznīcinot šos dēmonus, pazuda arī mēra epidēmija. Realitātē mēris, kā liels epidēmijas vilnis, negaidīti atnāca un vienā brīdī atkal pilnīgi pazuda, iznīcinot milzīgu cilvēku skaitu. Pēc manām domām, filma nav veidota, lai parādītu kādus tiešus vēsturiskus faktus vai notikumus. Tā drīzāk ir fantastikas filma.

Filmas beigas ir traģiskas. Abi krustneši mirst, turklāt abus nogalina dēmons. Felsonu tas sadedzina, bet Bēnemu sadur vairākas reizes līdz nāvei, kamēr Kajs (vēlējās kļūt par bruņinieku kā viņa tēvs) lasīja ‘’Solomona atslēgu’’ – senu grāmatu ar rituāliem, lai atbrīvotos no dēmoniem. Pabeidzot rituālu, dēmoni tika iznīcināti, un mēris beidzās.

Filma parāda, cik cietsirdīgi tika izplatīta kristietība. Mira tūkstošiem nevainīgu cilvēku, tai skaitā sievietes un bērni. Dažus tas lika aizdomāties, vai dievs būtu tā vēlējies, tādēļ viņi to pārtrauca. Filma arī parāda mēra postījumus un sekas. Tā liek pārdomāt, cik patiesībā vēl neattīstīta bija cilvēce viduslaikos. Manuprāt, filma patiktu gan vēstures cienītājiem, gan asa sižeta un fantastikas cienītājiem.

Uz abu dezertēto krustnešu bruņinieku zobenu rokturiem bija attēlots ērglis. Salīdzinot ar pieejamajiem materiāliem par krusta kariem, tieši šādu zobenu neatradu, pārsvarā uz visiem zobeniem ir krusta karu simbols – krusts. Taču divgalvains ērglis nāk no Centrālāzijas tjurku tautu simbolikas, un Eiropā parādās krusta karu laikā. Ērglis ir varas, spēka, drosmes un nemirstības simbols. Tas tiek arī uzskatīts par debesu ķēniņu un augstāko dievu vēstnesi.

Krustnešu apmetņi un virstērps bija balts ar sarkanu vai melnu krusta karu krustu (simbolu), kas arī atbilst patiesajiem tā laika tērpiem. Krustnešiem bija dažāda veida bruņucepures, kuras daļēji atbilst tā laika bruņucepurēm. Daļai no tām nebija aizsegta sejas daļa – zods, mute, deguns un acis, kas neatbilst patiesībai. Šādi šos bruņiniekus būtu viegli nogalināt tikai ar vienu zobena sitienu sejā. Taču daļai bruņinieku šīs bruņucepures nosedza arī seju. Tām bija kustināma priekšējā daļa, to varēja uzbīdīt virs galvas. Lielākajai daļai krustnešu bruņucepures bija ar noapaļotu augšējo daļu. Līdzīgas tās bija arī realitātē. Daļai bruņucepures bija ar nosegtu degunu un tādu, kā nošķeltu augšējo daļu. Kopumā filmā tika attēlotas visdažādāko veidu bruņucepures, kas tā, manuprāt, realitātē nevarēja būt. Tās varēja būt nedaudz atšķirīgas, jo krustneši nāca no dažādām Eiropas teritorijām. Zem bruņucepures tiem bija kakla aizsargs, kas visapkārt apņēma kaklu, lai nevarētu ar zobenu tur iedurt, citādi tā ir droša nāve. Šis elements atbilst īstajam bruņinieku tērpam. Taču vairākās filmas ainās tas rādīja iespaidu, kā vienkāršs dekoratīvs elements, kas pat īsti nenosedz kaklu, bet tas tā nebija pilnīgi visiem bruņiniekiem, tikai daļai. Redzams, ka šo bruņinieku tērpā ir izmantots bruņu galvenais elements – polsterējums. Bruņas viņus padara vizuāli masīvākus. Visiem rokas sedza cimdi, kas atbilst patiesībai, citādi kaujas pirmajās minūtēs visi viņu pirksti tiktu salauzti. Nereti arī cimdos tiek lauzti pirksti. Manuprāt, nepareizi tika attēlotas roku bruņas, jo tām nebija aizsargu apļi vai jebkādas citas formas aizsargi pie elkoņiem, kas varētu tos pasargāt no triecieniem. Tātad viņu elkoņi bija diezgan nepasargāti no lūzumiem. Kāju bruņas filmā īsti nevar saskatīt, jo tās ir aizsegtas ar apmetni un tām virsū ir bikses. Pašas bruņas nemaz nevar redzēt. Tās rada iespaidu, it kā kāju bruņu nemaz nebūtu.

Krustnešu vairogi bija salīdzinoši lieli, tos varētu pielīdzināt trīsstūrveida formai. Uz vairoga tika attēlots krusts. Salīdzinot ar pieejamajiem materiāliem, šie vairogi izskatās tāpat kā tie tika attēloti filmā. Taču dīvaini un nepareizi šķita tas, ka daļai krustnešu vairoga nemaz nebija, realitātē tā tas noteikti nebija. Zobeni atradās piestiprināti kreisajā pusē tāpēc, ka tie bija gari, tādā veidā tos ir viegli izvilkt ar labo roku. Parasti zobens tika turēts labajā rokā, reizēm ar abām rokām. Ja zobens tiktu piestiprināts labajā pusē, tad to būtu iespējams izvilkt tikai ar kreiso roku, tātad zobens vēl būtu jāpārliek labajā rokā, taču tas būtu grūti izdarāms, jo labajā rokā atrastos vairogs. Var secināt, ka filmā tas ir attēlots patiesi.

Filmas ‘’Raganas laiks’’ (2011) režisori ir Dominic Sena un Peter Goddard. Šīs filmas žanri ir asa sižeta un fantāzija. Darbība notiek 14. gadsimtā, krusta karu laikā, Eiropā – Austrijā, Ungārijā un Horvātijā. Šajā laikā ir milzīga mēra epidēmija, kas atņem dzīvības tūkstošiem cilvēku. Cilvēki uzskata, ka šo sērgu ir uzsūtījusi ragana un tas, iespējams, ir dieva sods.

Galvenie varoņi ir divi krustneši Bēnems no Blaibrukas un Felsons. Viņi vairs nevēlas kalpot baznīcai, jo uzskata, ka dievs nav vēlējies šādu kristietības izplatīšanu – nogalinot nevainīgas sievietes un bērnus. Viņi atgriežas Austrijā. Ceļojot cauri Štīrijai, viņi ierauga tūkstošiem no mēra mirstošus cilvēkus. Šī sērga ir skārusi ļoti daudzus Eiropas apgabalus un nav ārstējama. Cilvēki uzskata, ka šo slimību ir atnesusi ragana – Anna no Marburgas (Vācijā). Visur, kur viņa ir bijusi, ir sācies mēris. Kardināls arestē abus dezertierus, vēlāk lūdz viņus šo raganu aizvest uz klosteri, kur mūki veiks nāvessoda rituālu, atbrīvojot zemi no mēra lāsta.

Filma nav reāli vēsturiska, tajā ir daudz fantastikas – raganas, dēmoni, eksorcisms un pārdabiskas spējas. Šeit vēsture ir vairāk kā fons. Taču ir iekļautas reālas krusta karu cīņas – pie Edremitas līča (1332), Tripoles aplenkums (1334), Imbrosa (1337) un Arta (1339), Smurnīcijas krusta kari. Šie visi ir reāli notikumi. Reālus vēsturiskus personāžus es neatpazinu.

Cilvēki, kā jau viduslaikos, visu nelaimju cēloņus un izskaidrojumus meklēja reliģijā, ticībā, protams, arī laimes un veiksmes cēloņus. Viņi uzskatīja, ka dievs viņus par kaut ko ir sodījis, uzsūtījis raganu, kas daudzās vietās, pilsētās ir atnesusi neārstējamu slimību – mēri. Cilvēkiem nevajadzēja daudz pierādījumu, lai šo sievieti varētu uzskatīt raganu. Pirmkārt, pietika ar to, ka pilsētās, kurās viņa ir ienākusi, neilgi pēc tam sākās mēris. Tikpat labi tā varēja būt sakritība, bet cilvēki par to pat nedomāja, viņi bija pārliecināti, ka tas ir noticis šīs sievietes dēļ. Otrkārt, viņa bija agresīva un uzbruka, kad vien tas bija iespējams, ar lielu spēku, taču ar tam varēja atrast citu izskaidrojumu. Viņa ilgstoši tika turēta ieslodzījumā, saslēgta, šādi cilvēks var arī sajukt prātā un darīt visneiedomājamākās lietas, lai tikai izglābtu sevi, kas ir cilvēka instinkts.